Olga ir Rūtas* mamma. Meitene piedzima ar smagu un retu slimību – mikrodelēcijas sindromu, smagu iedzimtu CNS attīstības anomāliju. Rūta nespēj pati staigāt, viņa rāpo. Meitene uzturā lieto speciālo pārtiku, barošana notiek caur gastrostomu. Meitene nerunā. "Mūžīgais bērns, pilnībā asistējama, visu laiku pieskatāma," skaidro Olga.

*Vārdi mainīti, taču redakcijai zināmi.

Sieviete zināja, ka viņas pašvaldībā ir pieejams pakalpojums "aprūpe mājās", taču sociālā dienesta darbinieces skaidrojušas, ka tas pienākas vien tām ģimenēm, kuru vecāki ir strādājoši. Viņu ģimenē strādā tikai vīrs, bet Olgas ikdiena paiet, pieskatot meitu. Trīs gadus Olga sociālā dienesta darbiniekiem stāstījusi par ģimenes situāciju, par to, ka ģimene jau vairākus gadus vairs neizmanto intensīvās rehabilitācijas iespējas savai meitai Olgas veselības dēļ. "Es kā mamma vai asistents – sauc, kā gribi, – to vairs nevaru savas veselības dēļ. Nevaru viņu vairs izcilāt. Pēc nedēļas vīram jau zvanīju, lai brauc mums pakaļ, jo es pati biju pagalam," skaidro sieviete.

Trīs gadus Rūtai bija auklīte – "ļoti forša", raksturo Olga. Ģimene jau bija pie viņas pieradusi. Taču finansiālo apstākļu dēļ auklīte šogad zaudēta. Tieši tādēļ arī Olga šopavasar jau kārtējo reizi devusies uz sociālo dienestu. Sieviete skaidro, ka viņai ir ļoti vajadzīgas vismaz 10 stundas nedēļā, lai atpūstos no ikdienas, kas ir kā darbs bez brīvdienām. Noguruma sagrauta, viņa sociālo darbinieču priekšā pat izplūdusi asarās. "Līdzjūtība bija, bet nekādas kustības," komentē Olga.

Ar sociālo darbinieku līdzjūtību vien Olgai šajā situācijā nepietika, tādēļ viņa vērsusies pēc palīdzības "Ziedot.lv". Tur arī uzzinājusi, ka patiesībā ģimenei ir tiesības saņemt pakalpojumu "aprūpe mājās" – tieši Olgas veselības stāvokļa dēļ. Nedēļas laikā Olga sadabūjusi vajadzīgos izrakstus no ģimenes ārsta, un jau kopš oktobra Rūta saņem aprūpi mājās.

Sievietei ļoti žēl, ka situācija atrisinājusies vien tagad. Ja pakalpojums būtu nodrošināts jau agrāk, nebūtu jāzaudē Rūtas auklīte, ar kuru ģimene jau bija saradusi. Tiesa, samaksa aprūpētājam ir zema – trīs eiro stundā "uz rokas". Tieši tādēļ pašlaik kā aprūpētājs noformēts Rūtas vecākais brālis. "No malas nedabūsi cilvēku, kas tik smagu bērnu kops. Tualete, gastrostoma... Kurš grib tādas lietas darīt par tādu naudu?" Olga novērojusi, ka galvaspilsētā aprūpētājiem samaksa ir daudz labāka.

Sieviete gan uzteic Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta nodrošinātās psihologa konsultācijas. Trīs mēnešu kopīgs darbs Olgu emocionāli nostabilizējis. Tāpat viņa novērtē, ka iepriekš novadā īstenoti projekti par Eiropas struktūrfondu finansējumu, lai palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viņas ar Rūtu šo iespēju vienmēr izmantojušas. Pašlaik šādi projekti novadā netiek īstenoti. Taču par iespēju saņemt no pašvaldības 300 eiro pabalstu gadā vienai personai mājsaimniecībā sociālās rehabilitācijas mērķu sasniegšanai Olga uzzinājusi no paliatīvās aprūpes nodaļas sociālās darbinieces, nevis pašvaldības sociālā dienesta.

Ar situāciju, kad sociālais dienests nav paskaidrojis, kādi pakalpojumi pienākas bērnam ar īpašām vajadzībām, saskārusies arī Agnese Lielmane, labdarības akcijas "Stiprini stipros" varones Ances Keitas mamma. Ance Keita ir meitene ar īpašām vajadzībām – viņai ir iedzimti glikozilācijas traucējumi. Tā ir ļoti reta slimība, meitenei ir vidēji smaga garīga atpalicība. Agnese skaidro, ka invaliditāti Ancei piešķīra 1,8 gadu vecumā, taču asistenta pakalpojums nokārtots vien tad, kad ģimene pārcēlās no Madlienas uz Rīgu.

Tā kā bērnudārza grupā, kas uzņem bērnus ar īpašām vajadzībām, vietas tobrīd nebija, Ance tika ielikta parastajā grupiņā, pie veseliem bērniem.

Tikai tad man sāka teikt – kāpēc jums nav asistenta? Bet man neviens neko par to nebija teicis," Agnese ieskicē savu pieredzi.

Agneses paziņu lokā ir vairākas mammas ar īpašajiem bērniem, un viņa min arī savas draudzenes piemēru – lai saprastu, kādi dokumenti nepieciešami, lai īpašajam bērnam nokārtotu invaliditāti, draudzene devās uz sociālo dienestu Ogrē.

Labdarības organizācijas "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta norāda, ka dažkārt šādas situācijas gadās. Viņa min vairākus iemeslus. Pirmkārt, normatīvajā regulējumā un noteikumos, ko pašvaldībai uzdod valsts, palīdzība ir aprakstīta juridiskā valodā. Taču iedzīvotājs, vēršoties pēc palīdzības, visbiežāk izstāsta savu situāciju un nemaz nepārzina, kāda veida pakalpojumi ir pieejami. Šajos gadījumos viss ir atkarīgs no tā, ar kādu empātiju ir apveltīts sociālais darbinieks, vai viņš palīdzēs piemeklēt pakalpojumus, kas nepieciešami.

"Dažkārt mēs dzirdam argumentus: "Bet iedzīvotājs mums neprasīja šo pakalpojumu!" Bet, ja mēs nezinām, ka šāds pakalpojums ir, mēs nemaz to nevaram paprasīt," skaidro Dimanta. "Cilvēki, kuriem ir nepieciešama sociālā palīdzība, nav stiprās pozīcijās – viņu dzīvē ir kaut kas tāds noticis, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība, un viņiem nav resursu par to cīnīties."

Kā skaidro Dimanta, "Ziedot.lv" arī novērojis, ka itin bieži pakalpojums "uz papīra" ir pieejams, bet nav darbinieku, kas to par tik mazu samaksu darītu. Trešā lieta – ir tāda burvju atruna – "esošo līdzekļu ietvaros", un, ja šo līdzekļu nav, pakalpojumu nevar arī saņemt, skaidro Dimanta. "Tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgs vienotais pakalpojumu grozs sociālajā jomā. Un ir svarīgi, lai tas nepaliek tikai uz papīra, jo tad tam nav jēgas. Kad sākām "Stiprini stipros" akciju, redzējām, ka pirms novadu reformas dažādās pašvaldībās bija dažādas pakalpojumu iespējas. Cilvēkiem nācās pamest savas mājas, īrēt dzīvokli kādā citā pašvaldībā," Dimanta ieskicē, kāpēc šāds "vienotais grozs" ir svarīgs.

Tiesa, ne vienmēr ir iespējams samērot pašvaldību iespējas un vecāku vēlmes, skaidro Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienības (LPSDVA) valdes locekle Ina Behmane, kura ir arī Saldus novada "Sociālais dienests" direktore. Kā piemēru viņa min "Atelpas brīdi", pakalpojumu, kuram 2026. gadā jābūt pieejamam visās Latvijas pašvaldībās. "Mums ir vecāki, kuri šajos gados nav izmantojuši "Atelpas brīdi", darbinieki nav spējuši pierunāt, lai gan mammas ir vestas tur, viss ir parādīts un izstāstīts," teic Behmane un paskaidro, ka arī kā aprūpētājus un asistentus vecāki saviem bērniem vēlas zināmus cilvēkus. Taču viņa uzsver – ja ģimenei nepieciešams aprūpētājs no malas, pašvaldībai tas būtu jānodrošina.

Labklājības ministrijas (LM) Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš norāda, ka likumdevējs noteicis – ja cilvēkam ir problēma, viņam pašam jāvēršas iestādē. Savukārt sociālajam dienestam klientam jānodrošina nepieciešamā informācija. Viņš skaidro, ka sociālie dienesti nav pakļauti LM, tās ir pašvaldību dibinātas iestādes. Tādēļ sūdzību gadījumos vispirms jāvēršas pie konkrētās pašvaldības deputātiem. Ja rezultātu nav, var vērsties arī LM, kas bez politikas veidošanas veic arī sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroli. "Likumdevējs ir pateicis, ka par dažādiem pakalpojumu kvalitātes pārkāpumiem ir iespējami arī administratīvie sodi, pats bargākais – izslēgšana no sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistra."

Kā skaidro Behmane, sociālā sistēma Latvijā ir ļoti reglamentēta. "Tātad mēs savos lēmumos balstāmies uz kādu augstāk stāvošu pieņemtu aktu. Piemēram, Ministru kabineta noteikumi par aprūpi mājās bērniem. Tie ir jauni noteikumi, jauna sistēma, kas bieži vien, īpaši sākuma posmā, vēl nav aprobēta, nav īsti viss punktuāli aprakstīts. Te arī sākas sociālā darbinieka šaubas – jā vai nē, kādi ir priekšnoteikumi, lai saņemtu pakalpojumu?" saka Behmane.

Viņa paskaidro, ka ģimenēm, kurās ir aprūpējams tuvinieks, vienmēr jāsāk ar iesnieguma uzrakstīšanu sociālajam dienestam. Ja cilvēks savu situāciju sociālajam darbiniekam izklāsta uz vietas vai zvana laikā, ir daudz sarežģītāk padziļināti iedziļināties problēmā. Viņa arī atgādina – lai atbilde no sociālā dienesta būtu pilnīgāka, cilvēkam jābūt ļoti atklātam par savu situāciju. "Pastarpinātas sarunas bieži vien nenoved līdz rezultātam, un tad veidojas abpusēja neapmierinātība," komentē LPSDVA valdes locekle.

Tāpat Behmane skaidro, ka nereti šīm ģimenēm nepieciešami individualizēti pakalpojumi. "Mums ir pakalpojumi, bet tie nav individualizēti, tādēļ bieži vien mēs neesam gatavi konkrētam cilvēkam un situācijai. Un pārdzīvojums ir abpusējs. Nav vienmēr tā, ka kāds negribētu darīt, vienkārši tas prasa laiku."

Viņa stāsta, ka tomēr nereti ir gadījumi, kad pašvaldības veic izņēmumus, lai konkrētu pakalpojumu ģimenei piešķirtu pat tad, ja pēc normatīvajiem noteikumiem to varētu arī nepiešķirt. Un tieši ģimenēm ar īpašajiem bērniem itin bieži ir nestandarta situācijas.

Viņa uzsver – tur ļoti lielu darbu paveic veselības sektors, kas nodrošina cilvēkiem nepieciešamos palīglīdzekļus, iekārto saslimušajam telpu. "Līdz ar to tā nav lēta. Sociālā dienesta budžets ar katru gadu aug, un mēs par to priecājamies. Pakalpojumi ir, tos izmanto, bet, protams, tas kaut ko maksā. Taisnīgas sociālās sistēmas mums katrā ziņā nav, un tāda tā nebūs vēl daudzus gadus, jo tikai tagad tiek vētīti pētījumi par to, tiek izpētītas labākās prakses, un tad valstij būs jāpieņem ārkārtīgi būtiskais lēmums – kāda būs turpmākā līdzdalība. Nav mums tādas īstas labklājības valsts, un tas mums visiem ir jāatzīst. Tas arī ļoti bieži rada satricinājumus, neizpratni un šādas diskusijas."

Arī Dūdiņš skaidro, ka "ar valsts budžetu ir diezgan bēdīgi, ar pašvaldību budžetu arī". Ja salīdzinām Latvijas sociālo pakalpojumu sistēmu ar citu, attīstītāku, valstu modeli, LM pārstāvis atgādina, ka vispirms jāsalīdzina, kāds, piemēram, Norvēģijā ir iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju. Otrkārt, ja ņemam piemēru no Skandināvijas labklājības modeļa, jāatceras, ka tur cilvēki daudz vairāk nekā Latvijā no saviem ienākumiem samaksā nodokļos. Šeit arī atduras iespējas uzlabot mūsu labklājības modeli, jo Latvijas iedzīvotāji nodokļu maksu palielināt labprātīgi nevēlas.

Nereti mūsu sociālā aprūpe tiek salīdzināta ar aprūpi Lielbritānijā, taču Dūdiņš atgādina – tur pašvaldību funkcijas tiek nodrošinātas no centrālā budžeta. "Mums ir decentralizētais modelis, kur katrai pašvaldībai ir sava ieņēmumu bāze, bet valstij – sava ieņēmumu bāze. Lai izlīdzinātu pašvaldību ienākumus, ir ieviests pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds, lai nav tā, ka kāds paliek pilnīgi bez nekā," LM pārstāvis saka un ieskicē, ka vidējai pašvaldībai no tās budžeta tikai 10 % tiek atvēlēti sociālajiem pakalpojumiem.

Individuāla pieeja nozīmētu arī, ka nepieciešams lielāks darbaspēka resurss. Vai reģionos sociālo darbinieku pietiek? Behmane norāda, ka situācijas ir ļoti atšķirīgas. Saldū darbinieku netrūkst – ir gan sociālie darbinieki, gan rehabilitētāji. Taču citur sociālie dienesti ir spiesti algot sociālo darbinieku, kas augstskolā pabeidzis vien 1. vai 2. kursu. "Tad arī var būt, ka cilvēks nav vēl tik daudz mācījies, lai izprastu dažādus procesus, viņa pieredze ir maza, par to mēs pārliecināmies, jo īpašo bērnu mammas ir ārkārtīgi zinošas gan medicīnā, gan rehabilitācijā, un sociālais darbinieks ar mazu pieredzi vienkārši apmulst, nespēj tam turēt līdzi," Behmane skaidro nākamo iemeslu, kādēļ var rasties strīdīgas situācijas.

Arī LM pārstāvis Dūdiņš uzsver, ka sociālajā jomā ir hronisks darbaroku trūkums. "Un tā nav tikai Latvijas problēma. Tā ir problēma visā Eiropas Savienībā, jo, kā zinām, sociālā joma nav tā dāsnāk atalgotā. Un diemžēl veidojas situācijas, ka ir vakances, esošie darbinieki izdeg. Jā, cietēji no tā diemžēl ir iedzīvotāji, kuriem ir cerības saņemt labu attieksmi un kvalitatīvu pakalpojumu, bet reizēm ir, kā ir. Diemžēl," viņš nosaka.

Behmane stāsta, ka jūtams – ļoti pieklibo sadarbība starp ģimenes ārstiem un sociālajiem dienestiem, un VDEĀVK. "Ģimenes ārstiem, ja viņi redz šo ģimeni, būtu jāuzraksta mums, jādod ziņa. Bieži vien ir otrādi – pie mums atnāk ģimene, mēs rakstām ģimenes ārstam, vai viņš varētu mums pateikt kaut ko vairāk," saka Behmane un uzsver – ne precīza diagnoze sociālajam dienestam ir svarīga, bet gan paskaidrojums, kāds medicīniskās un sociālās rehabilitācijas pakalpojums cilvēkam būtu nepieciešams no ārsta viedokļa.  

"Mūzikas terapija, protams, ir laba jebkuram, audiologopēds – ja bērns ir bijis kādā sarežģītā situācijā, ilgstoši nav runājis, tad noteikti," viņa ieskicē. Taču jautājums, ar ko sākt, paliek aktuāls, jo rehabilitācija ir jāuzsāk pakāpeniski. "Ir ārkārtīgi svarīgi, lai būtu laba sadarbība starp šiem diviem sektoriem," Behmane uzsver. 

Kā labu piemēru LPSDVA valdes locekle min Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu (BKUS), kas jau trīs gadus īsteno vērienīgu projektu, sadarbojoties ar pašvaldību sociālajiem dienestiem, lai arī bērna dzīvesvietā nodrošinātu ģimenei ilgstošu emocionālo, sociālo un garīgo atbalstu. Tiesa, kā novērots, ne visi vecāki piekrīt piedalīties šajā projektā, jo tas nozīmē, ka pašvaldību sociālajam dienestam tiek nodota ziņa par saslimšanu, un ne visi tam ir gatavi. "Vecākiem atklātības brīdis, protams, ir ļoti jutīgs jautājums," saka Behmane.

Uz jautājumu, vai sadarbību ar ģimenēm atvieglotu tas, ja VDEĀVK sniegtu izziņu gan ģimenes ārstiem, gan sociālajiem dienestiem par ģimenēm, kurās ir aprūpējams cilvēks ar invaliditāti, Behmane atbild apstiprinoši un norāda, ka ir pārsteigta par to, ka šī informācija nenonāk arī pie ģimenes ārstiem. Tāpat Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienības valdes locekle stāsta, ka šāda informācija būtu noderīga arī iestādēm, kas piedāvā rehabilitācijas pakalpojumus. Saldū tāds ir daudzfunkcionālais centrs "Jumis" – arī tur strādā sociālā darbiniece, kurai būtu ļoti noderīgi zināt, kuriem bērniem pašvaldībā varētu būt nepieciešami centra pakalpojumi, stāsta Behmane.  

"Kādreiz bija priekšlikums apvienot Labklājības ministriju un Veselības ministriju, jo tas varbūt radītu labvēlīgāku platformu iedzīvotājiem, bet katrs ir tik ļoti par savu maku..." atceras Behmane. Viņa skaidro, ka pašlaik sociālajā pakalpojumā ļoti ienāk veselības elements. Piemēram, sociālās aprūpes institūcijā jānodrošina arī medicīniskā palīdzība. "Nu, kas par to maksās? Kas tos mediķus nodrošinās? Šīm abām sistēmām ir jāsaplūst. Mums ar to iet ļoti lēni, nepiedodami lēni. Rīga kaut ko mēģina, viņiem apjomi ir lielāki, speciālistu ir vairāk, pa vidu ir Labklājības departaments, bet mums nekādu nodaļu šeit nav – esam mēs – sociālais dienests – un pāri ielai medicīnas centrs ar citu pārvaldību."

Aldis Dūdiņš norāda, ka šis jautājums ir LM redzeslokā un galvenais jautājums ir par digitalizāciju. "Tā diemžēl mūsu valstī līdz šim ir diezgan sašķelta. Veselības aprūpe darbojas e-veselībā, sociālie dienesti SOPA, VDEĀVK ir savā sistēmā," ieskicē LM pārstāvis. Viņš skaidro, ka speciālisti vienotu sistēmu labprāt gribētu, taču esošās nav savienojamas.

Tomēr solis uz priekšu šajā jautājumā tiek sperts, eksperts norāda. "Mums ir Eiropas Savienības fondu finansējums, un strādājam pie jaunas sistēmas, kas būs ar nosaukumu "DigiSoc", un mēs ceram, ka šis būs vienojošais posms informācijas apritē. Ir diezgan lielas cerības, ka tuvā nākotnē tas varētu atvieglot dzīvi."