Spītējot sev un laika apstākļiem -
ar spēcīgu apziņu par savas valsts drošību
Viņi ir trīs no “Delfi” kolektīva zemessargiem, kas zvērējuši, netaupot savus spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latviju un tās neatkarību. Viņi zina, ka brīvība ir darbības vārds, tāpēc dienestam Zemessardzē velta savu brīvo laiku. Savu izvēli viņi ir izdarījuši apzināti un saprot, ka vissarežģītākās cīņas ir ar sevi pašu.
Jānis par sevi saka, ka ir īsts pilsētnieks un nav domājis, ka dzīve ārpus ikdienas komforta apstākļiem varētu būt viņa aicinājums. Anitas aizraušanās ir mode, māksla un kultūra, bet viņa ir gatava šo savu personību atstāt mājās ik reizi, kad uzvelk zemessarga formu. Nikolajam dienests Zemessardzē bija likumsakarīgs solis pēc Jaunsardzes gaitām, un savulaik viņš bijis tik ļoti aizrāvies ar to, ka burtiski skrējis uz visām iespējamām mācībām.
Šī gada aprīlī Latvijas Zemessardze uzsāka iniciatīvu “Mana Latvija. Mana atbildība”. Ir vairāk nekā divi miljoni stāstu par Latviju un atbildību pret to. Vairāk nekā divu miljonu pieredzes, kā katrs no mums ir bijis atbildīgs pret mūsu un katram savu Latviju. Piedāvājam iepazīties ar trīs “Delfi” kolektīva zemessargu pieredzes stāstiem.
Šī gada aprīlī Latvijas Zemessardze uzsāka iniciatīvu “Mana Latvija. Mana atbildība”. Ir vairāk nekā divi miljoni stāstu par Latviju un atbildību pret to. Vairāk nekā divu miljonu pieredzes, kā katrs no mums ir bijis atbildīgs pret mūsu un katram savu Latviju. Piedāvājam iepazīties ar trīs “Delfi” kolektīva zemessargu pieredzes stāstiem.
Pilsētnieks, kurš kāpj ārpus savas komforta zonas
Jānis Freimanis, “Delfi” sporta žurnālists. Jānis ir zemessargs jau 2,5 gadus, dien Zemessardzes Studentu kājnieku bataljonā.
Jānim netīk aizrauties ar patriotisma simboliem, bet mašīnā pie spoguļa viņš ielicis Latvijas un Ukrainas karodziņus. Viņam pašam šķiet, ka ārpus Zemessardzes mācībām nav pelnījis vilkt zemessarga formu, taču pavisam noteikti ir lepns, ka ir Zemessardzē. Līdz dienestam Zemessardzē viņam bijuši “miglaini un stereotipu pilni priekšstati par to, kas ir armija, tai skaitā arī Zemessardze”. Šo priekšstatu veidojuši ģimenes un radu vīrieši, kuri bija dienējuši vai nu padomju armijā, vai Latvijas armijā 90. gadu pašā sākumā. Jānis izlēmis iepazīt šodienas Zemessardzi pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 2022. gada sākumā.
“Tas iedeva tādu “kārtīgu spērienu pa pakaļu”. Pēc tam, kad tās pirmās dienas bija nodzīvotas tādā sirreālā pasaules sajūtā un kad prāts atkal apskaidrojies, uzrakstīju iesniegumu un drīz jau devu savu zemessarga zvērestu. Jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā man bija sajūta, ka manā dzīvē kaut kā trūkst. Esmu tāds īstens pilsētas puika, kas pieradis pie komforta un noteikta dzīves līmeņa. Diezgan spilgti atceros kādu epizodi 2022. gada sākumā, kad sēdēju un interneta veikalos “medīju” apģērbu uz atlaidēm. Tad pēkšņi attapos – nu kas tas par sviestu? Ar ko es te vispār nodarbojos!? Gribas darīt kaut ko jēgpilnu un noderīgu. Un, kā saka, – uzmanies, ko vēlies! Pēc pāris mēnešiem jau biju Zemessardzē.”
“Tas iedeva tādu “kārtīgu spērienu pa pakaļu”. Pēc tam, kad tās pirmās dienas bija nodzīvotas tādā sirreālā pasaules sajūtā un kad prāts atkal apskaidrojies, uzrakstīju iesniegumu un drīz jau devu savu zemessarga zvērestu. Jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā man bija sajūta, ka manā dzīvē kaut kā trūkst. Esmu tāds īstens pilsētas puika, kas pieradis pie komforta un noteikta dzīves līmeņa. Diezgan spilgti atceros kādu epizodi 2022. gada sākumā, kad sēdēju un interneta veikalos “medīju” apģērbu uz atlaidēm. Tad pēkšņi attapos – nu kas tas par sviestu? Ar ko es te vispār nodarbojos!? Gribas darīt kaut ko jēgpilnu un noderīgu. Un, kā saka, – uzmanies, ko vēlies! Pēc pāris mēnešiem jau biju Zemessardzē.”
- Kas tev dienestā šķiet izaicinošākais? Un kas dod gandarījumu?Kā jau minēju, esmu īsts pilsētnieks, kurš īpaši nav rāvies lauku darbos un dzīvojis pie dabas. Zemessardzē sapratu, ka šis arī ir mans izaicinājums – izkāpt no savas komforta zonas, iemācīties dzīvot bez karstā ūdens un siltas gultas, dažreiz pabūt mitrās drēbēs un ar slapjām kājām. Taču, kad esi tam ticis pāri, tas sniedz milzīgu gandarījumu. Ja nebūtu šo grūtību, nebūtu jau arī gandarījuma. Pamatapmācībā (visiem zemessargiem ir jāveic pamatapmācība, kurā zemessargi apgūst ieroču mācību, pirmo medicīnisko palīdzību, militāros sakarus, topogrāfiju, ierindas mācību, reglamentus, lauka kaujas iemaņas, izdzīvošanu un nodaļas, vada līmeņa taktiku. Pēc pamatapmācības ir iespēja paaugstināt savu kvalifikāciju, piedaloties kursos, kas dod iespēju saņemt nākamo dienesta pakāpi, – red.), kas man bija nedēļas nogalēs vasarā un rudenī, laika apstākļi mūs lutināja, bet nedēļu ilgā noslēguma nometne iekrita novembra beigās – slapjš sniegs, mitrums, aukstums, izgulēties nedod. Un tad pirmdienas rītā, pēc atgriešanās, iekāp mašīnā, ieslēdz sēdekļa apsildi – un pārņem tāda laimes sajūta, jo ir silts, sauss... Un jūties gluži kā mazais karalis!
Zemessardzē sapratu, cik daudz patiesībā nezinu un nesaprotu. Līdz tam man šķita, ka Zemessardze ir tāds “pif paf pulciņš”, taču patiesībā militārā joma ir daudzšķautņaina zinātne, kur katrai sīkākajai niansei ir nozīme. - Ko vēlies sasniegt Zemessardzes dienestā?Manas galvenās ambīcijas ir uzvarēt cīņā pašam ar sevi. Man tik un tā “nespīd” tikt pie pakāpēm, bet varu taču apgūt jaunas lietas, pilnveidot sevi. Galu galā tādā veidā varu arī parādīt piemēru saviem dēliem. To var salīdzināt ar mājas būvēšanu – katrās mācībās pielieku klāt pa vienam vai diviem ķieģelīšiem. Pagaidām neesmu ticis augstāk par pagrabstāvu, tā ka vieta izaugsmei ir.
- Zemessargu veidotais vadmotīvs “Mana Latvija. Mana atbildība”. Kas ir tava Latvija un atbildība pret to?Šis vadmotīvs ir pielietojams jebkur – ikvienā profesionālajā jomā vai ikdienas situācijā. Nav tādas mistiskas valsts, valsts esam mēs paši, tās cilvēki. Kādi mēs būsim, tādu valsti arī veidosim. Ja būsim vāji, dezorientēti, slinki, uz izklaidēm un izpriecām kāri, tad neviena valsts mūs citādus neveidos. Tāpēc mana Latvija ir spēcīgi un motivēti cilvēki, kas kopīgi veido tādu valsti, kādā vēlas dzīvot. Man ļoti gribas ticēt, ka tie vīri, puiši, dāmas un meitenes, ar kuriem esmu kopā dienestā, nebūs tie, kas pie pirmās iespējas apšmauks valsti. Gribas ticēt, ka viņi nedarīs sīkas cūcības savam labumam. Pēc pirmajiem dienesta gadiem Zemessardzē radusies pārliecība, ka šādu cilvēku Latvijā kļuvis vairāk.
- Ko tu ieteiktu citiem, kas tikai apsver iespēju iestāties Zemessardzē?Pirmkārt, tā ir savējo – brāļu un māsu – kopiena, kas ir kā stiprs plecs neikdienišķās situācijās, netipiskos apstākļos. Saprotu, ka ikdienā nevaram prasīt viens no otra tādu atbalstu un vienotību, kāda tiek sasniegta ārkārtējos apstākļos. Bet Zemessardze noteikti ir vieta, kur to var sajust, un ticu, ka to palēnām iespējams pārnest arī uz ikdienas dzīvi.
Zinātkārais zemessargs, kurš allaž gatavs mācīties
Arī Anita Sedliņa Zemessardzē iestājās neilgi pēc tam, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Ārēji smalkā sieviete dien Zemessardzes Studentu kājnieku bataljonā. Viņas vadmotīvs iestāties Zemessardzē bija vēlme rīkoties, nevis “sēdēt mājās, pārdzīvot, stresot un raudāt par radušos situāciju”. Viņas lēmumu rīkoties vēl vairāk pastiprinājis tas, “ka pieauguši, spēcīgi vīrieši uzskatīja par svarīgāku plānot ģimenes drošību (ticamākais, stundā X mukt prom), lai gan tieši ģimenes drošība arī ir visas valsts drošība. Ja manī ir spēks un vēlme, tad nav variantu – ir jāiet un jādara”, saka Anita.
“Es kā zemessargs dzīvoju ar savu mazo saukli – allaž gatavs mācīties! Tas zināšanu kopums ir bezgalīgs, nevaru iedomāties, cik gadu vajadzētu, lai es varētu apgalvot – jā, es esmu pilnībā visu apguvusi un esmu “gatavs” zemessargs. Esmu tāds zemessargs, uz kuru var paļauties un kurš izdarīs visu pēc labākās sirdsapziņas, kurš apzināti kļūdas nepieļaus un apzināti neaizmigs. Esmu no tiem zinātkārajiem. Jā, nemelošu, apmācību process nav viegls, ērts un patīkams, un tajos brīžos, kad iezogas šaubas un šausmas, pārējie, līdzīgi domājošie cilvēki ir tie, kas palīdz saglabāt līdzsvaru un motivāciju. Katram no mums ir savi plusi un mīnusi. Laika gaitā es sapratu, kas ir manas stiprās puses, un grūtākos brīžos ar to sevi mierināju. Es varu izturēt ilgāk bez miega, bez ēšanas, tukšs vēders un maz miega stundu ļoti neietekmē manu rīcību un domāšanu. Tas ir būtisks zemessarga rīcības priekšnosacījums – jebkādos noguruma apstākļos spēt racionāli spriest un rīkoties. Protams, ir jāklausa pavēlēm, taču vienas diennakts negulēšana nedrīkst būt pamats tam, ka esi pazaudējies savā formā, savā mugursomā un sliktākajā gadījumā – mežā.”
“Es kā zemessargs dzīvoju ar savu mazo saukli – allaž gatavs mācīties! Tas zināšanu kopums ir bezgalīgs, nevaru iedomāties, cik gadu vajadzētu, lai es varētu apgalvot – jā, es esmu pilnībā visu apguvusi un esmu “gatavs” zemessargs. Esmu tāds zemessargs, uz kuru var paļauties un kurš izdarīs visu pēc labākās sirdsapziņas, kurš apzināti kļūdas nepieļaus un apzināti neaizmigs. Esmu no tiem zinātkārajiem. Jā, nemelošu, apmācību process nav viegls, ērts un patīkams, un tajos brīžos, kad iezogas šaubas un šausmas, pārējie, līdzīgi domājošie cilvēki ir tie, kas palīdz saglabāt līdzsvaru un motivāciju. Katram no mums ir savi plusi un mīnusi. Laika gaitā es sapratu, kas ir manas stiprās puses, un grūtākos brīžos ar to sevi mierināju. Es varu izturēt ilgāk bez miega, bez ēšanas, tukšs vēders un maz miega stundu ļoti neietekmē manu rīcību un domāšanu. Tas ir būtisks zemessarga rīcības priekšnosacījums – jebkādos noguruma apstākļos spēt racionāli spriest un rīkoties. Protams, ir jāklausa pavēlēm, taču vienas diennakts negulēšana nedrīkst būt pamats tam, ka esi pazaudējies savā formā, savā mugursomā un sliktākajā gadījumā – mežā.”
- Kas līdz šim ir bijis pats izaicinošākais?Noteikti emocionālā puse. Dienu un nakti būt kopā ar cilvēkiem, kuru klātbūtni neesi izvēlējies, nav viegli. Vienīgie mirkļi, kad esi viens, ir, apmeklējot labierīcības. Kad kādā mirklī ir nepieciešams sakopot domas un būt pašam ar sevi, tas nav iespējams. Taču arī pie tā pierod. Jo ilgāks ir dienests, jo tas kļūst mazāk nozīmīgi. Kad uzvelku formu, sakrāmēju mugursomu un uzlieku to plecos, tad Anita ar interesi par modi, mākslu un kultūru paliek mājās.
- Kā tu redzi sevī vadmotīvu “Mana Latvija. Mana atbildība”?Mana atbildība ir pateikt vai nepateikt, izdarīt vai neizdarīt. Atbildība saprast, ka mana (vai jebkura cita cilvēka) ietekme ir neizmērojama un neizmērāma. Katrs sīkums, ko tu saki vai izvēlies neteikt, ir ļoti būtisks. Niknumā un nevietā/nelaikā skaļi izteikta piezīme var sēt neuzticību valstij un tās drošībai. Pietiek, ja kaut vienā cilvēkā iesēj šaubu sēklu par to, ka mēs neesam drošībā, un tas aizveļas tālāk. Nekas mums nav dots tikai tāpēc, ka esam te piedzimuši. Brīvība ir darbības vārds. Es ziedoju savu brīvo laiku un arī veselību, lai par to rūpētos.
Zemessardze – pusaudža vecuma sapņa piepildījums
Nikolajs Zemessardzē ir visvairāk pieredzējušais no uzrunātajiem “Delfi” zemessargiem. Viņš savas militārās gaitas sāka kā jaunsargs jau 16 gadu vecumā. Jaunsardzē iestājās, jo ļoti patika ieroči, gari pārgājieni, dzīve pie dabas. Pat darbojoties Jaunsardzē, Nikolaja sapnis bija dienēt Zemessardzē, tāpēc, tiklīdz sasniedza 18 gadu vecumu, iestājies Zemessardzē. “Tas bija mans sapnis, un es tajā laikā neko citu nevēlējos, kā tikai iestāties Zemessardzē! Paralēli turpināju arī darboties Jaunsardzē kā instruktora palīgs. Tolaik man bija daudz brīvā laika un varēju apvienot gan Jaunsardzi, gan Zemessardzi un pārējo. Tad es ne tikai gāju, es pat skrēju uz mācībām! Pieteicos uz visām pieejamām mācībām un vēl vairāk, prasīju, kur vēl varu iesaistīties. Tas aizņēma lielāko daļu manas dzīves, es biju pārmēru aizrāvies ar to visu. Protams, ar laiku tā pārmērīgā degsme pārgāja, bet palika atbildība, ka tu esi te ne tikai sev, bet arī citiem. Mani turpina iedvesmot ne tikai tas, ka esmu zemessargs, bet arī tas, ka esmu noderīgs valstij, noderīgs kā zemessargs.”
Nikolajs par Latviju saka – būt cilvēkam, kurš ar katru savu ikdienas lēmumu parāda, kā izturas pret savu dzimteni. “Svarīgi, lai mani ikdienas lēmumi nav bezatbildīgi, kas kaitē valstij. Ļoti svarīga ir cieņa pret katru cilvēku, un to mēs rādām ar savām darbībām un rīcību – kā es uzvedos sastrēgumā, uz ielas, kā reaģēju ikdienišķās situācijās. Vienmēr šīm darbībām ir jābūt ar atbildību un cieņu pret otru, ar cieņu pret dabu un valsti.”
Tā kā Nikolajs savas gaitas sācis kā jaunsargs, viņa dienesta pieredze un zināšanas jau ir ļāvušas kļūt par vecāko zemessargu, taču šobrīd laika trūkums ir neliels šķērslis turpināt mācības, lai kļūtu par kaprāli.
Nikolajs kā lielāko izaicinājumu min Latvijas laikapstākļus. “Latvijā ir četri gadalaiki, un tos ir iespējams piedzīvot pat dažu dienu laikā,” saka Nikolajs un piebilst, ka vēl arvien, pēc astoņiem gadiem Zemessardzē, nav līdz galam iemācījies nepaņemt uz mācībām pārāk daudz mantu. “Kā saka – nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Līdz ar to te kā šahā ir jādomā uz priekšu un jāsagatavojas. Man patīk sagatavoties visam, bet tā gatavība maksā to, ka mana mugursoma ir smaga – un tas viss pašam jānes. Reizēm esmu paņēmis līdzi tik daudz, ka pat 80% no visa paņemtā nav bijis nepieciešams izmantot. Jā, tas tiešām man ir lielākais izaicinājums!”
Kā gandarījumu Zemessardzes dienestā Nikolajs starp mazajām uzvarām cīņā ar sevi min uzvaras šaušanas sacensībās un dalību pasākumos, dziedot Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljona vokālajā ansamblī “Junda”.
Tā kā Nikolajs savas gaitas sācis kā jaunsargs, viņa dienesta pieredze un zināšanas jau ir ļāvušas kļūt par vecāko zemessargu, taču šobrīd laika trūkums ir neliels šķērslis turpināt mācības, lai kļūtu par kaprāli.
Nikolajs kā lielāko izaicinājumu min Latvijas laikapstākļus. “Latvijā ir četri gadalaiki, un tos ir iespējams piedzīvot pat dažu dienu laikā,” saka Nikolajs un piebilst, ka vēl arvien, pēc astoņiem gadiem Zemessardzē, nav līdz galam iemācījies nepaņemt uz mācībām pārāk daudz mantu. “Kā saka – nav nepiemērotu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs. Līdz ar to te kā šahā ir jādomā uz priekšu un jāsagatavojas. Man patīk sagatavoties visam, bet tā gatavība maksā to, ka mana mugursoma ir smaga – un tas viss pašam jānes. Reizēm esmu paņēmis līdzi tik daudz, ka pat 80% no visa paņemtā nav bijis nepieciešams izmantot. Jā, tas tiešām man ir lielākais izaicinājums!”
Kā gandarījumu Zemessardzes dienestā Nikolajs starp mazajām uzvarām cīņā ar sevi min uzvaras šaušanas sacensībās un dalību pasākumos, dziedot Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljona vokālajā ansamblī “Junda”.
“
Nobeigumā Nikolajs saka, ka mums ir jābūt modriem un jāgatavojas. “Lai arī Latvija kā zeme mums ir mierīga – bez izteikti indīgām radībām dabā, bez pārmērīgām dabas katastrofām, tomēr kā valsts mēs atrodamies vulkāna malā, un mums ir jābūt gataviem vulkāna izvirdumam no kaimiņvalsts puses. Tāpēc es aicinu doties uz Zemessardzi un atrast sev, savām interesēm un spējām piemērotāko pielietojumu. Karošana militārajā jomā ir tikai 10%, pārējais ir plānošana, analizēšana, gatavošanās, mācīšanās, kas prasa gan laiku, gan tehniskos un cilvēku resursus, to visu nevar paveikt aktīvie karotāji, tāpēc ir vajadzīgas arī atbalsta personas. Tāpēc katrs Zemessardzē var atrast sev tīkamāko nodarbi.”
